Burvji ne pēc savas gribas. Kirila Babajeva intervija žurnālam "Patron" ( 2014.g.aprīlis)

«Afrikānis nezina, kas tas tāds - pārdabiskais. Viņš nesaprot, ko nozīmē teiciens «tai saulē». Tālos debesu iemītniekus viņam aizstāj pilnīgi pieejami senču gari, kuri mīt tepat līdzās, šajā saulē, un pastāvīgi risina dialogu ar dzīvajiem. Gari sniedz padomus, apbalvo, soda, palīdz atklāt burvestību veicējus, kuriem nav skaita. Tādēļ vairākās Āfrikas valstīs pastāv valdības noteikta programma: izveidot nometnes raganām un burvjiem». Pazīstamais Krievijas lingvists un etnogrāfs Kirils Babajevs (mēs jau iepazīstinājām lasītājus ar viņu 2013.gada oktobra un decembra numuros) – par reliģiskajiem ticējumiem, mistiku un burvestībām Melnajā kontinentā, par šo noslēpumiem apvīto tēmu, kura vēl gaida savus pētniekus.

Līķis ir pilnvarotas paziņot.

--Vai Jums ir nācies Āfrikā sastapties ar parādību, kuru Jūs nevarat izskaidrot?

-- Ne vienreiz vien. Piemēram, Benīnā: ciema laukumā norisinājās garam Zangbeto veltīti svētki. Nekādu grīdas klājumu, nekādu iekārtu – parasta, šim apvidum raksturīga smilšaina augsne. Ieskanējās mūzika, un pa smiltīm sāka griezties kaut kas siena kaudzei līdzīgs: koniska figūra no salmiem, nedaudz zemāka par cilvēka augumu, izkrāsota dažādās krāsās. Konuss kustējās pa visu laukumu, un bija skaidrs, ka iekšā kaut kas ir. Bet tad figūra apstājās. Мan teica, ka jebkurš var pieiet un paskatīties, kas tur iekšā. Es pacēlu konusu ar vienu roku: iekšā neviena nebija! Noliku vietā, pagāju malā. Mūzika no jauna sāka spēlēt, un figūra atkal sāka griezties pa laukumu. Nākamreiz mēs to nolikām uz sāniem. Tieši tā – neviena tur nebija! Pagāju malā, un viss sākās no jauna: līdz ar pirmajām melodijas taktīm salmu kaudze atkal sāka griezties pa smilšu laukumu. Kad figūra apstājās trešo reizi, to piecēla vietējie iedzīvotāji. Zem siena kaudzes atklājās sīciņa, dūres lieluma koka statuja – gara Zangbeto fetišs.    

-- Vai Jums pirms tam nedeva kaut ko iedzert vai uzsmēķēt?

-- Nē, eksperiments bija pilnīgi godīgs. Un kopā ar mani bija divi cilvēki, kuri arī to visu redzēja. Tā nu mēs visi to vien darījām, kā brīnījāmies. Bet pašiem afrikāņiem nekādu mīklu nebija: jo tur taču dejoja Zangbeto gars. Redziet, viņiem ir pavisam cita attieksme pret mistiku. Afrikāņiem nepastāv nesaprotamas un neizskaidrojamas parādības – tā ir būtiskākā atšķirība starp viņiem un mums. Mūs no dievišķās pasaules šķir vairāki šķēršļi, viens no tiem – kulta sludinātāji: viņiem ir ceļš pie dieva, mums nav, tādēļ mēs ejam uz dievnamu, kur mācītājs ir starpnieks starp draudzi un debesīm. Afrikāņiem viss ir citādi. Тu vari pavisam vienkārši pa tiešo sazināties ar senčiem. Viņi pie tevis atnāk sapnī, tu tos vari redzēt un dzirdēt, vari uzdot jautājumu un saņemt atbildi.

-- Kas tas ir, mūžīgās ekstāzes stāvoklis? Ko nozīmē – garus var ieraudzīt un sadzirdēt?

-- Viņi ir pārliecināti, ka gari pastāvīgi raida viņiem zīmes, sarunājas ar viņiem. Ņemsim, piemēram, līķa nopratināšanu – Rietumāfrikā tas ir ļoti populārs rituāls. Ciemā nomiris vadonis. Ciema iedzīvotājiem tā ir dīvaina, mīklaina situācija. Nu jā, viņam bija 94 gadi, viņš ilgi slimoja. Bet vakar taču vēl staigāja, sarunājās – tad kādēļ viņš nomira? Laikam kāds būs viņu nobūris. Var taču pakustināt smadzenes un izlemt, kurš ar burvestībām nogalinājis vadoni. Un var pajautāt viņam pašam, redzēs, ko viņš teiks. Tauta sanāk laukumā, un četri vīrieši, parasti – mirušā tuvi radinieki, uz nestuvēm atnes aizgājēja ķermeni. Galvenais priesteri saka: «О, dižais vadoni, vai tu mūs dzirdi?» Nestuves sakustas. Tātad, ir dzirdējis. «Vai parādīsi mums, kurš ir tavs slepkava?» Nestuves atkal sašūpojas – skaidrs, ka pateiks. Pēc tam cilvēki ar nestuvēm soļo garām katram ciema iedzīvotājam. Kur tās sasvērsies uz priekšu – tur ir slepkava. 

-- Bet kurš vada procesu? Kurš pateica nesējiem, kura priekšā sasvērt nestuves?

-- Domāju, ka kopienas vecākie dod zīmi nesējiem, kurš ir labākais kandidāts slepkavas lomai, un viņi neviļus pakustina tā priekšā nestuves, būdami pārliecināti, ka tā ir gara griba. Bet viņi paši to noliegs.

-- Bet tās taču ir divas dažādas parādības. Līķa nopratināšana – tā ir visīstākā krāpšana. Dejojoša siena kaudze – lūk, tā īsta mīkla.

-- Līķa nopratināšana – tā vis nav krāpšana, bet gan pārliecināšanas rezultāts. Cilvēki darbojas, to neapzinoties. Un afrikānim tās nav dažādas parādības, bet gan līdzvērtīgi pierādījumi tam, ka gari pastāv.  

Lūk, vēl viens brīnums: dziļa nakts, mazs ciematiņš Sokodē pilsētas tuvumā Togo. Rīb bungas, visi līdz spēku izsīkumam dejo ap ugunskuru. Viens no dejotājiem izņem no uguns degošu zaru, paņem to mutē un sāk grauzt. Parāda kvēlojošus zara gabaliņus mutē, košļā tos, liek uz mēles. Es mēģināju šim zaram pieskarties: nekādas krāpšanas, tas deg pa īstam. Un dejotājs to virza pa savu ķermeni, neatstājot nekādas pēdas. Kas tas ir – sagatavots fokuss? Tā var domāt tikai tas, kurš nekad tai pusē nav bijis.

-- Bet tas taču tomēr kaut kā ir izskaidrojams!

-- Ikvienam afrikānim jau bērnībā iedveš: sakrālas ceremonijas dalībnieks pats kļūst par svēto. Tas, kurš uzvilcis masku, pārstāj būt cilvēks un pārvēršas par maskā mītošu garu. Šī ticība liek darīt brīnumus. То, ko afrikānis nespēj izdarīt, būdams cilvēks, viņš izdara, būdams gars no maskas: norij liesmas un kļūst neredzams.

-- Diezin vai pati dedzīgākā ticība spēj viņu padarīt neredzamu!

-- Bet vai tad mēs ar jums neesam šādas ticības varā? Mēs, eiropieši, taču mikrobus neredzam. Bet neuzskatām tos par pārdabiskiem. Мēs tiem ticam, jo kāds ir teicis, ka tie pastāv. Vēl vairāk, kāds ir teicis – paskaties mikroskopā un ieraudzīsi mikrobu. Мēs zinām, ka no baktērijām var saslimt, bet tās mums arī palīdz izveseļoties. Mietpilsonim te viss balstās uz ticību. Un, lūk, afrikānim gars – ir tieši tas pats. Tas nav redzams, bet tas ir, var uzsūtīt slimību, bet var arī izdziedināt. Un sakrālā ceremonija – tas ir ikvienam pieejams mikroskops, lai savām acīm ieraudzītu brīnumus. Šī analoģija palīdz izprast, kā domā afrikānis.

 

Buries, sieva, buries, vecais

-- Kādēļ jūs, lingvists, ķērāties pie reliģisko ticējumu tēmas? Tas taču nav jūsu profils.

--  Esmu afrikānists, bet afrikānists var būt tikai šā vārda plašākajā nozīmē. Lingvistiskajās ekspedīcijās grūti paiet garām etnogrāfiskam materiālam. Turklāt, lai izprastu svešas valodas uzbūvi, vispirms jānoskaidro, kā virzās tās nesēja doma. Uz afrikāņiem tas attiecas vispirmām kārtām – viņiem principiāli ir cita pasaules uztvere. Mēs taču Āfriku galīgi nepazīstam. Man, piemēram, bija atklājums tradicionālie afrikāņu ticējumi. Te ir daudz tāda, kas vai nu vispār nav pētīts, vai arī to ļoti tendenciozi pētījuši kristiešu misionāri, kuri redz pasauli caur Jaunās derības prizmu. Āfrikā nav nekā līdzīga tam, ko ar reliģiju saprotam mēs, «mūsdienu» kultūras nesēji. Tradicionālās kultūras nesējam reliģijas un ikdienas sadzīves jēdzieni ir viens veselums. Ticība gariem diktē afrikānim sociālās uzvedības normas, veido viņa skatienu uz pasauli, attiecības ar cilvēkiem, pilnībā nosaka medicīnu, tiesības, saimniecību.
Lūk, piemēram, izplatīta situācija – cilvēks apslimis. Tuvinieki skrien pie dziednieka: «Viņam piemetusies dīvaina slimība!». Man jau bija skaidrs: afrikāņiem, ja kas nav kārtībā ar veselību, tas ir dīvaini. Маlārija, dzeltenā kaite, asa respiratoru saslimšana – tās visas ir «ļoti dīvainas slimības». Kāpēc viņš saslimis? Vakar staigāja normāls, šodien ir slims. Dīvaini! Atnāk dziednieks un saka – labi, ārstēšu viņu, paskatīsimies, kā to uztvers gari. Ja slimnieks izveseļosies, tātad gari ir teikuši – «jā». Ja nomirs, tātad gari ir teikuši „nē”, un tas nozīmē, loģiski domājot, ka cilvēks ir bijis burvis, kaitējis mums visiem. Un tad mums tikai jāpriecājas par to, ka viņš nomiris. Un aizgājēja bērni, sieva, vecāki metīsies priecīgā dejā un teiks: «Paldies, dziedniek, ka tu mūs atbrīvoji no šā nelietīgā burvja!»!».

-- Tātad viņiem visi mirušie – tie ir nelieši?

-- Kurus dziednieks ārstējis un nav izārstējis – nelieši, visi kā viens. Bet tas, kurš nomiris vienkārši tāpat, bez dziednieka palīdzības – tas ir nelaimīgs burvju upuris. Tādēļ ka vairāk par visu pasaulē afrikānis baidās no burvestībām. Viņš uzskata, ka burvji – tas ir visu dzīvē esošo nelaimju iemesls. Īpaši tie burvji, kuri nezina, ka ir burvji. Visi domā, ka tas ir parasts cilvēks, un viņš arī tā domāja, un pa dienu uzvedās kā parasts cilvēks. Bet naktī, guļus stāvoklī, no viņa nāca laukā burvja gars, lidinājās pa ciemu, ielīda ciema ļaužu būdās, sūca viņu asinis un ielaida viņu ķermeņos visādus draņķus, kas noved pie nāves – dzeloņcūkas adatas, putnu spalvas, indīgas zāles pušķīšus. Un tikai dziednieks spēj šos ļaunos plānus izjaukt: viņš dejo pacienta priekšā, tad noliecas, iesūcas kādā ķermeņa vietā un ar zobiem izvelk – vispirms adatu, tad spalvu, un pēc tam zāli. Tiklīdz izvilka, upuris uzreiz atlaba. Interesanti, ka pēdējos gados šis sortiments ir kļuvis mūsdienīgāks. Dziednieks no savu pacientu ķermeņiem izvelk sim-kartes, skrūves, uzgriežņus, disketes…
Galvenā atšķirība no mums ir apstāklī, ka mēs savā reliģiozajā apziņā virzāmies no iemesliem uz sekām, bet afrikānis– gluži otrādi: «Šogad ir laba raža, tātad mēs esam normāli paklanījušies saviem senčiem». Turklāt, varbūt viņi gada laikā nevienu upuri nav aiznesuši. Bet ja raža nav padevusies, tātad senči ir vēlējušies tieši tādu paklanīšanos. Nākamajā gadā: sargs aizsnaudies – ražu putni noknābājuši, puse no ciema iedzīvotājiem miruši no bakām vai no AIDS. «Tātad mēs esam slikti pielabinājušies mūsu senčiem. Bet visdrīzāk mūsu vidū ir burvis». Visi sanāk kopā un prāto. Neviens nemeklē iemeslu – tas jau tāpat ir skaidrs. Visi meklē burvi. Kurš ir tas nekrietnelis? Droši vien, kaimiņu ciems vainojams. «Pagājušajā gadā mēs nozagām un apēdām viņu govi. Tad nu viņi par to atriebjoties piebūruši sargam miegu un ciema iemītniekiem nāvi no briesmīgās slimības». Pieceļas otrs vecākais: «Bet es domāju tā: burvis ir mūsu vidū- tā ir atraitne, kas dzīvo ciema malā. Pirmkārt, dīvaini, ka viņa ir atraitne. Mēs visi zinām, ka viņas vīrs aizbrauca uz galvaspilsētu peļņā, un būvlaukumā viņam virsū uzkrita bloks. Skaidrs, ka viņa vīru pazudināja». Pieceļas vēl viens ciema iedzīvotājs: «Pareizi sakāt! Lūk, manam brāļa dēlam ir trīs gadi, un viņš man aizvakar pilnīgi saprotami pateica – tā sieviete ir burve». Izsauc bērnu. Viņš saka – jā, es sapnī redzēju, kā viņa vāra burvju dziru. Un visi saka – nu, redziet! Par ko te vēl strīdēties? Viņa jānogalina, un mums ciemā atkal viss būs labi.
Šī vainīgo meklēšana afrikāņu ciemos notiek pastāvīgi. Ikviens afrikānis ir pakļauts permanentās burvestību histērijas presingam – tā viņi noņem dziļi iekšā paslēptās mūžīgās bailes.

-- Bailes no kā?  

-- Lielākā daļa tropiskās Āfrikas dzīvo laukos. Šie cilvēki ir ļoti atkarīgi no dabas spēkiem, no zemes ražīguma, no CECE mušas, kura aprij lopus, no lietus. Cīnīties ar dabas spēkiem viņiem pat nenāk prātā, jo viņi jebkurus faktorus uzskata par ieroci garu rokās. Tādēļ viņi vienkārši pastāvīgi baidās. Bailes no bada – lūk, uz ko balstās un kas nosaka visu afrikāņa uzvedību. Salīdziniet mūsu mitoloģiju: krievu folklorā, ja uzrodas zelta zivtiņa, mūsu cilvēks uzreiz sāk vēlēties maisu zelta, greznu pili, karaļmeitu. Afrikāņu mitoloģijā galvenā vērtība – tas ir ēdiens. Tādēļ antilope afrikāņu pasakās – mūsu zelta zivtiņas ekvivalents – izpilda tikai vienu, varoņa viskarstāko vēlēšanos: nepārtraukti apgādā ar ēdienu.

-- Lai gan Āfrikā, kur vien zariņu iespraudīsi – tas aug, bet taisni Krievijā lauksaimniecībai ir ekstremāli apstākļi.

-- Tie ir maldi, ka tur viss aug. Ražīgums daudzos Āfrikas reģionos ir krietni vien zemāks nekā pie mums Krievijā. Augsne slikta, ātri noplicinās, un daudzas kultūras tādā klimatā neiedzīvojas. Mūsu kvieši ir kalorijām daudz bagātāks un pieticīgāks augs, salīdzinot ar to, kuru var kultivēt, piemēram, ekvatoriālajā mežā. Parasti tie ir sakņaugi – jamss un manioka, no graudaugiem – sorgo: cietes daudz, olbaltumvielu maz, sagremojamība šausmīga. Nu vēl prosa, kas noder vienīgi alum. Vairumā rajonu afrikāņi nevar sakrāt pārpalikums, bet iedzīvotāju skaits aug ārkārtīgi strauji. Un šīs bailes – nomirt badā – ir ģenētiski ieprogrammētas vairākām paaudzēm uz priekšu.
Turklāt šīs pašas bailes un vēlēšanās atrast vainīgo izraisa afrikānim arī mūsdienu pasaules problēmas, ar kurām viņš saskaras šodien. Viņam rodas vēlme iespējami ātrāk šīs bailes lokalizēt. Lūk, kāpēc tur katru dienu, ik minūti notiek raganu medības.

 

Аrteks nešķīstajiem gariem

-- Viduslaiku Eiropā raganu lomai izraudzījās jaunās, skaistās, seksuālās – inkvizīcija iznīcināja vēlmes, kuras apspieda celibāts. Bet kādai jābūt afrikānietei, lai viss ciems korī teiktu: «Аk tu, ragana!»?

-- Āfrikāņi aizdomīgi izturas pret visu neparasto, kas jel kā atšķiras no sociālās normas. Invalīds – klibais, šķībais, aklais, cilvēks ar zaķalūpu – tie visi var izrādīties burvji. Dvīņi — tie ir burvji kvadrātā. Nu bet burvji kubā – tie ir albinosi, jo saskaņā ar afrikāņu ticējumiem baltā krāsa piemīt visbīstamākajiem gariem: rūķiem, ūdens gariem, kuri ievelk atvarā, ekvatoriālā meža nelabajiem … Turklāt aizdomās par burvestībām parasti nonāk tie, kurus ciema iemītnieki nevēlas uzturēt: tie ir veči, padzīvojušas vientuļas sievietes, bērni bāreņi. Kopumā, visneaizsargātākie kopienas locekļi. Agrāk viņus uzreiz nogalināja. Vai arī izdzina no ciema, kas neskartās dabas apstākļos līdzinās slepkavībai. Šodien šiem cilvēkiem radusies iespēja iziet cauri sveikā, pārceļoties dzīvot uz raganu nometnēm.
Мan iznāca apmeklēt raganu nometni Ngani, Ganas ziemeļos. Tā izskatās tā: aiz žoga māla būdas. Pie iebrauktuves – konta numurs, kur var ieskaitīt līdzekļus ziedojumam, lai nometne varētu būvēt jaunas būdas un uzņemt vēl vairāk cilvēku. Tur nav gaismas, kanalizācijas, un ūdeni pieved klāt. Bet nometnes iemītnieki – un tie ir apmēram 300 vīrieši un sievietes, bijušās «raganas» un «burvji», kurus no viņu mājām padzinuši viņu pašu tuvi radinieki, priecājas jau par to vien, ka ir dzīvi un nodrošināti ar ēdienu un darbu.

-- Un ko viņi paši domā par to, ka tiek apsūdzēti burvestībās?

-- Es tur sarunājos ar divām vecākām sievietēm. Viņas ir no dažādām valsts daļām, no dažādām ciltīm. Bet viņu stāsti ir līdzīgi. Pirmā bijusi atraitne, vīrs gājis bojā medībās, viņu uzturējuši vīra radinieki. Skaidrs, ka viņi uzskatīja sievieti par lieku nastu. Un kā viņa tikusi apsūdzēta – kāds bērns ieradies pie ciema vadoņa un teicis: «Es nosapņoju, ka šī sieviete ir ragana». Sasaukts kopā viss ciems, un bērns izstāstījis sīkāk: «Redzēju sapni, ka viņa gribēja mani nožņaugt. Gribēja, lai es nekad neapprecos, lai man nebūtu bērnu». Un viss, ar to pietika, lai nabadzīti padzītu no ciema. Viņa man sašutumā teica, ka tā ir muļķīga apsūdzība, viņa nevienam nav vēlējusi ļaunu, bet viņai atņemti bērni, - kas par barbarismu. Vispār, normāla cilvēka reakcija. Toties otra sieviete, ar rētainu seju, kas liecināja, ka viņa ir no dagomba cilts, pārsteidz ar savu atzīšanos: nu jā, es esmu ragana, nogalināju brāļa sievu un viņa meitu. «Un kā jūs to izdarījāt?» - «Es reiz uz viņu sadusmojos un teicu: «kaut tu nosprāgtu», un viņa nomira. Pagāja laiks, un nomira arī viņas meita. Tātad maniem vārdiem ir burvju spēks». Тas ir – ciemā viņai to iedvesa un viņa noticēja.
Raksturīgi ir, lūk, kas: «raganu nometne» - tā ir Ganas, Togo, Nigērijas, citu Āfrikas valstu valdības programma. Turklāt valdības nolīgst tur darbā priesterus! Viņi raganu nometnēs attīra jauniņos no ļaunuma ietekmes. Priesteris katru jauniņo sagaida pie ieejas: «Ragana?» - «Jā». «Nāc šurp!». Un tiek veikts rituāls: raganu vai burvi apslaka ar šņabi, nocērt vistai galvu, ķermeni nomet zemē. Ja tas nokrīt ar kājām uz leju, tātad jauniņajam burvju spēks vēl ir iekšā. Ja ar kājām uz augšu – tātad ļaunie spēki ir izdzīti.
Bet pat tad, ja priesteris paziņos, ka jauniņajam nav nekāda sakara ar melno maģiju, atpakaļceļa no raganu nometnēm nav – ciems vairs atpakaļ nepieņem. Es uzskatu, ka ar raganu nometņu pastāvēšanu mūsdienu sabiedrība ir atzinusies savā bezspēcībā. Tā nespēj šodien – divdesmit pirmajā gadsimtā – pārliecināt savus locekļus, ka burvestību nav. Tādēļ no ciemiem ik gadu joprojām padzen simtiem cilvēku. Un neviens neko nevar izdarīt.

 

Viss noder, kas templī nonācis

-- Kiril, bet jūsu stāsts runā pretī oficiālajai statistikai. Kādas raganas – saskaņā ar sausajiem cipariem, tradicionālo afrikāņu kultu piekritēju kontinentā ir vien kāda saujiņa. Kontinents ir sadalīts starp kristiešiem un musulmaņiem. Skatieties: Gana– 75 % kristiešu, 18 % musulmaņu. Uganda – 84 % kristiešu, 12 % musulmaņu, Мali – 90 % musulmaņu, 5 % kristiešu. Un tā tālāk… Kā jūs izskaidrosiet šo paradoksu?

-- Tur nav nekāda paradoksa. Afrikāņu apziņā pasaules reliģija un tradicionālie ticējumi lieliski sadzīvo, savstarpēji viens otru papildinot. Es biju Benīnas pilsētā Uīdā, tur viena otrai pretī atrodas katoļu baznīca un sens Pitonu templis. Pitons – tas ir visas Rietumāfrikas totēma dzīvnieks, tur tas tiek turēts ļoti augstā godā. Pat tad, kad vadoņi pārdeva zemes gabalus pirmajiem angļiem, līgumos vienmēr bija atrunāts, ka jaunais zemes īpašnieks apņemas nenogalināt pitonus. Pitonu templis – tā ir trausla būve ar cementa grīdu. Tās vienīgais rotājums – kamolā cieši savijušies pitoni, parasti tie tā sildās. Priesteris sveic apmeklētājus ar rievām uz vaigiem un nelielu pitonu ap kaklu. Vispār tā ir ļoti pieticīga būve, salīdzinot ar grezno katoļu baznīcu. Bet benīnieši vienlīdz dedzīgi apmeklē gan katoļu baznīcu, gan pagānu templi. Un laukumā starp tiem ik gadu notiek vudū festivāls. Kad pāvests Benedikts XVI, apmeklējot Uīdu, vadīja lūgšanas šajā baznīcā, viņš lieliski izprata klātesošās draudzes noskaņojumu. Un savā runā pateica tādu frāzi, - sak' , vudū reliģija arī der. Par ko afrikāņi bija traki priecīgi.

-- Cik elastīgs pāvests! Un tas tika teikts par vienu no pašām drūmākajām reliģijām pasaulē, kura ir bēdīgi slavena ar cilvēku pārvēršanu zombijos ar indes tetrodoksīna palīdzību!   

-- Nu nav Āfrikā nekādu zombiju. Vienā no Benīnas valodām fon, vārds vudū to vien nozīmē kā «gars». Un starp citu, patiesībā tas skan kā «vodu». Masveida vergu tirdzniecības laikos no Benīnas izveda melnādainos uz Karību salām – un tur tad arī attīstījās šī pati vudū reliģija, par kuru šodien stāsta šausmu stāstus. Jo tajā savijās indiešu ticējumi ar viņu tradicionālo asinskāri. Bet Āfrikā nekā tāda nav. Тur vudū ir krietni mazāk mistikas: parasts garu kults bez zvērīgiem rituāliem. Nav burvestību kulta, atšķirībā no Karību salām, kur ar to lepojas. Āfrikā neviens nekad neatzīsies «es esmu burvis». Vienā mirklī nonāks raganu nometnē.
Līdz ar kristietības parādīšanos afrikāņu vudū stipri transformējās. Vudisti pārņēma kristietības elementus, līdz pat ikonām. Iekļāva Kristu un jaunavu Mariju savā panteonā, bet dažās vietās parādījās arī Ganešs, Krišna, Šiva. Viņiem tās visas ir dievības. Turklāt afrikāņu vudistu panteonā ir Kristiešu misionāra gars, Koloniālā kareivja gars. . 

-- Nevis panteons, bet vienkārši kaut kāda Nāciju līga!

-- Jā, viņi šajā ziņā ir kā bērni: ņem visu, kas iepatīkas. Nu labi, – Benīna, bet paskatīsimies Āfrikā lielāko kristiešu valsti – Etiopiju. Kura, starp citu, ir viena no senākajām kristiešu valstīm pasaulē. Kristietība tur parādījās jau 4.gadsimtā, un attīstījās pilnīgā izolācijā no Eiropas pasaules gandrīz pusotra tūkstoša gadu. Pa ceļam uzsūcot milzumdaudz vietējo ticējumu. Etiopijas kristieši sev uz pieres tetovē krustu, baznīcas kalpošanas laikā spēlē bungas, dejo un lēkā. Ikonas ir tādas, ka nedod, Dievs! Piemēram, ir ikona «Dievs tēvs izlauž Ādama ribu, lai izgatavotu Ievu». Stils, kādā tas viss ir uzzīmēts, ir galīgi primitīvs, piemēram, eņģeļi var izskatīties kā galvas ar spārniem. Bet galvenajā Adisabebas katedrālē vienu no ikonām sauc «Imperators Haile Selassie uzstājas Nāciju līgas priekšā 1936.gada 30.maijā». Un ap visiem klātesošajiem – nimbs. Es tur par piemiņu nopirku māla figūriņu: gultā guļ ķēniņš Zālamans un Sābas ķēniņiene – no vienas segas puses divas galvas, no otras – četras kājas. Ļoti populārs sižets…
Arī islāms Āfrikā ir cieņā, jo tas ir saprotamāks un vienkāršāk apgūstams. Tāpat kā afrikāņu ticējumi, tas pieļauj garu – džinu – pastāvēšanu. Atbalsta apgraizīšanu un daudzsievību, kas raksturīga vairumam Āfrikas valstu. Kļūt par musulmani ir tik vienkārši: trīsreiz nolasīji vajadzīgos vārdus – viss, sludini islāmu. Taču daudzus aizliegumus afrikāņu musulmaņi neievēro. Аlkoholu lieto. Cūkgaļu neēd (vienkārši tāpēc, ka tur nav cūku), toties dzeloņcūku – un kā vēl. Lai gan tas ir klajā pretrunā ar islāma kanoniem: cik man zināms, pareģis Muhameds par dzeloņcūku neko nav teicis.
Skaitļos Āfrika ir sadalīta kristiešu un musulmaņu starpā apmēram vienādās daļās. Bet patiesībā tā nav. Āfrikas kristieši un musulmaņi tāpat iet pie priesteriem un dziedniekiem: izārstēt slimību, atrisināt ģimenes problēmas, tikt galā ar biznesa lietām... Interesanti, ka priestera recepte visiem dzīves gadījumiem skan apmēram tā: nopērc pērtiķa galvaskausu, sagrūd pulverī, samaisi ar tādām un tādām zālītēm, pievieno čūskas asinis un izdzer, bet atlikumu izlej uz galvas. Gan afrikāņu kristieši, gan afrikāņu musulmaņi ir pārliecināti: šāds dzēriens ir drošāks par jebkuru lūgšanu. Pašā lielākajā fetišu tirgū – Togo galvaspilsētā Lomā — cilvēku pūļi slaucīt noslauka uz letēm izlikto preci: hiēnu galvas, lauvas zobus, kaltētas čūskas, presētus ežus. Un ja šiem kristiešiem un musulmaņiem teiktu, ka jāsagrūž piestā cilvēks, viņi arī to uztvertu normāli. Afrikāņiem zvēri un cilvēki – tās ir vienas sabiedriskās hierarhijas dažādas pakāpes.
Ko gan lai saka, ja pie vudū priesteriem skrien pat kristiešu mācītāji – lai saņemtu «džudžu», varenu amuletu, kurā ietilpst zāļu maisiņš, dzīvnieka kauls, zobs vai ķepas: veiksmei. Reiz, - man pastāstīja vecs priesteris Ganas pilsētā Kumasi, - jauns priesteris, būdams sarūgtināts, ka pie viņa uz baznīcu nenāk tauta, aizgājis pie vudū priestera, palūdzis palīdzību un apsolījis samaksāt, kad viņa baznīca piepildīsies ar cilvēkiem. Priesteris teicis: «Es iedošu tev džudžu, un tava baznīca zels un plauks. Kad savāksi vairāk par tūkstoti baznīcēnu, atdosi džudžu un samaksāsi tūkstoš cedus». Priesteris piekritis. Pēc kāda laika vudū priesteris satiek mācītāju un jautā, kā klājas. Тas atbild: «Slikti, tauta nenāk». Un tā atbild vairākas reizes. Bet reiz vudū priesteris devies svētdienā uz baznīcu un ieraudzījis draudzi, kurā ir gandrīz vai pieci tūkstoši cilvēku. «Ei, - iekliedzies priesteris. - Atdod manu džudžu un naudu!». Starp mācītāju un vudū priesteri izcēlies kautiņš, bet lādzīgie kristieši viņus apstājuši un telefonā kautiņu nofotografējuši. Šā kautiņa fotogrāfijas, kā ar gandarījumu man paziņoja vudū priesteris, ir redzamas viņa Facebook lapā.

 

Novelt vainu uz cita pleciem

-- Mēs izlasījām tādu dīvainu lietu, ka Svazilendas karalistē nesen ticis pieņemts likums, saskaņā ar kuru raganām aizliegts lidot augstāk par 150 metriem, lai netraucētu civilajai aviācijai. Kā jūs domājat, tā ir preses pīle??

-- Domāju, ka patiesība. Тur valdošais karalis ļoti nopietni uztver visas tradīcijas, staigā lauvas ādās, ik gadu pieņem nevainīgu jaunavu parādi – kārtējo sievu kandidātes. Тā ka, pilnīgi iespējams arī tāds likums. Ļoti daudzi no Āfrikas līderiem ir izglītojušies Eiropā, ilgi tur dzīvojuši, dienējuši Eiropas armijās, strādājuši eiropiešu vadībā un pēc izskata bijuši gluži kā mēs ar jums. Bet tad nākuši pie varas un sākuši ēst cilvēka gaļu, sludināt burvestību kultus, dedzināt fetišus, dejot kaili bungu pavadībā un pasludināt sevi par senču gariem. Tas viņos sēž zemapziņas līmenī un sēdēs vēl ilgi. Тropiskā Āfrika simt gadu laikā netika pārsviesta no tradicionālās kultūras mūsdienu civilizācijā. Еiropa šo ceļu nostaigāja gadu tūkstošos! Ko gan jūs gribat… Šodien pat visinteliģentākais, izglītotākais afrikānis nes sevī tradicionālās sabiedrības ideoloģiju. Tas ir normāli, loģiski.

Man bija gids no Mali, izglītots cilvēks. Dzimis galvaspilsētā, runā piecās valodās, nemitīgi „sēž” internetā, vienmēr ir saistīts ar tūristiem no Eiropas. Viņš man kā draugam reiz teica: «Man ir kāds draugs, viņš spēj pārvērsties par hiēnu. Riez viņš to izdarīja manā klātbūtnē. Hiēna uz mani skatījās un tad cilvēka balsī teica – aizver acis, un tad atkal pārvērtās manā draugā». Pēc šā paša gida teiktā, viņa vecmāmiņa spējusi pārtapt putniņā un lidināties pa prefektūras teritoriju. Bet mana, lūk, nespēja.
Un kas ir raksturīgi – pat baltais cilvēks, nonākot šajā atmosfērā, sāk justies citādi. Zemapziņā tu uztver daļiņu vispārējās psihozes un ienirsti tajā. Тur, esot nesaprotamu faktu, daudzu svešu baiļu ielenkumā, visi stāsta šausmu stāstus, un jūtīgākam cilvēkam neviļus kļūst neomulīgi. Atcerieties – es jums iepriekšējā reizē stāstīju par dogoniem, par viņu daudzajiem aizliegumiem un par balto cilvēku kapiem, kuri negaidīti saslimuši un nomiruši, ja tur izrādījuši pārāk lielu ziņkārību un līduši, kur nevajag. Мan toreiz vietējais gids teica: «Pa šo taciņu neej – tā ir svētīta». – «Bet šis ceļš taču ir īsāks!» - «Ej, bet tad tu mirsi». Un es atceros, kā pagriezos atpakaļ, bet tur sievietes nesa ūdeni, viņas apstājās, nolika spaiņus zemē, un viņu acīs bija lasāma cieša pārliecība, ka tagad varēs vērot, kā mirst baltais cilvēks. Mana pirmā vēlme bija – uzdejot uz šīs taciņas, pierādīt, ka tie ir muļķīgi ticējumi un nevajag man jaukt galvu... Bet es to neizdarīju. Domāju, ka es rīkojos pareizi: mans kolēģis, Pēterburgas lingvists, no nesenā brauciena pie dogoniem dzīvs neatgriezās...
Dogonu valstī man ir pazīstams kāds Abdullahs, likteņu pareģis. Sēž taisni smiltīs, kur sazīmētas visādas zīmes. Viņam uzdod jautājumu. Es pajautāju pirmo, kas ienāca prātā: cik bērnu man būs ? Viņš pazīmēja smiltīs un teica: «Atnāc no rīta. Naktī ieradīsies Bālā Lapsa un dos atbildi». Es saku: «Bet vai var palikt un paskatīties uz to Bālo?». - «Var, bet tad tu mirsi». Un atkal es nodomāju – velns viņu zina: varbūt cilvēki mirst no pārliecības, ka viņiem jāmirst. Bet varbūt dogoni viņiem nemanāmi iedur sirdī indi, lai pārējiem ticība Bālajai Lapsai paliktu nešaubīga. Vārdu sakot, naktī nekur neaizgāju. No rīta mēs atnācām un ieraudzījām pēdas. Bālā Lapsa bija atnācis un devis atbildi: būs trīs bērni šādā kārtībā– zēns, meitene, zēns. Nu lūk, zēns un meitene man jau ir…
Reiz Ganā es aizgāju pie tradicionālā dziednieka, lai viņu intervētu – vācu afrikāņu stāstus savai nākamajai grāmatai. Un viņš man ar prieku aprakstīja, kā mazotnē viņu nolaupījuši rūķi. Tad atgriezuši atpakaļ, un 13 gadu vecumā atkal nolaupījuši, un mēnesi mācījuši burvestību prakses. Pēc kursa pabeigšanas viņi uzmetuši zēnu apkaimes augstākā koka galotnē. Cilvēki sapulcējušies koka pakājē un nav varējuši saprast, kā viņš tur uzrāpies, jo koka stumbrs bijis kails. Lai viņš tiktu lejā, no pilsētas atbraukusi ugunsdzēsēju mašīna. (To pat pa televizoru rādīja, lielījās priesteris.) Bet kāpnes tik augstu nesniegušās. Galu galā ugunsdzēsēju mašīna aizbraukusi, tās vietā atnācis vecais priesteris, un no veca medību ieroča vairākas reizes izšāvis gaisā. «Un šo ložu dūmos es nolaidos lejā», - savu stāstu pabeidza dziednieks. Es izslēdzu diktofonu, pateicos viņam un teicu «uz redzēšanos». Bet viņš acīmredzami bija neapmierināts un teica: «Izskatās, ka tu man netici, bālģīmi». – «Nē, - es saku, - o dižais priesteri, neticu . Es vispār neesmu reliģiozs». – «Tad es tev pierādīšu. Saki savu problēmu. Vai tev ir problēma?»
Bet es kopš bērnības mocījos ar migrēnu, vismaz reizi nedēļā galva vai pušu plīsa. Ja laikus neiedzersi tableti, viss – guli kā beigts. Izstāstīju priesterim šo problēmu. Viņš: izārstēšu viens un divi! Es aizgāju. Viss notika nelielā būdā. Pēkšņi būdas sienā atveras logs, un no turienes izkaras cilvēks ar baltām svītrām izkrāsotu seju, ietinies palagā. Skatos – it kā viņš. Un it kā nav viņš. Jo tikko taču sēdēja tepat apakškreklā. Dziednieks komandē: nāc pie manis. Pieeju. Viņš uzliek man roku uz galvas un kauc «Saki problēmu». Es viņam tādā pašā tonī nokaucu savu problēmu – galvassāpes. Dziednieks sāka kaut ko murmināt. Un pēkšņi jau pavisam ikdienišķi, savā balsī: «Klausies, vai tavā valstī ir kokosrieksts?». «Manā valstī kokosrieksta nav, o, dižais priesteri». Viņš saka – nu, nekas. Rīt aizej uz tirgu un nopērc kokosriekstu. Atver to un izdzer pienu, bet atlikumu izlej sev uz galvas. Un klusē. Es: «Un viss?». Viņš – un viss. «Un tad galva nekad nesāpēs?» Viņš – nekad. Nākamajā dienā es nopirku kokosriekstu, izdzēru, atlikumu kā muļķis izlēju uz galvas.

-- Un kas?

-- Migrēna beidzās. Sākumā es domāju – nejaušība. Vēlāk – klimata maiņa. Tad – ka esmu Āfrikā atpūties. Un tad jau vairs nezināju, ko domāt. Kopš tā laika divi gadi pagājuši. Galva nesāp.

-- Kā jūs to izskaidroja?

-- Nezinu. Franču etnogrāfs Klods Levi-Stross pētīja Dienvidamerikas šamaņus un savos darbos izstāstīja šādu stāstu. Šamaņi paņēmuši apmācībai jaunu cilvēku un sākuši mācīt manipulācijas: paslēpt aiz vaiga dzeloņcūkas adatu, un tad izlikties, ka izsūc to no pacienta ķermeņa, un visādus citus fokusus. Šis cilvēks sapratis, ka šamaņi – tie ir parasti blēži un bijis ļoti vīlies, kategoriski atteicies būt par šamani. Tad pie viņa atnākusi sieviete un teikusi – mans dēls mirst, bet tu esi šamanis – ej ārstē. Viņš sācis sievietei godīgi skaidrot – es neesmu šamanis, tas viss ir krāpšana. Bet viņa saka: neko nezinu, citu te nav – ej un ārstē. Un cilvēks aizgāja, izdarīja to, kas viņam bija mācīts: izlikās, ka izvelk dzeloņcūkas adatu no slimnieka ķermeņa, uzdejoja, putas uz lūpām attēloja. Un pacients izveseļojās! Par to momentā zināja visa apkaime, cilvēki nāca viens pēc otra. Atkārtojot, ka tas viss nav tiesa, viņš izārstēja ne vienu vien saslimušo, un vēl vienu, un vēl… Tika izslavēts par varenu burvi. Lai gan pats ne brīdi burvestībām tā arī nenoticēja. Un izmisumā teicis Levi-Strossam, ka nezina, ko tagad iesākt: viņš nodarbojas ar šamaņu manipulācijām, un tas nezin kāpēc strādā... Acīmredzot, te ir ne tikai šarlatānisms. Varbūt kaut kas labojams psihoterapijā?

 

Šova maskas afrikāņu gaumē

-- Lūdzu, atbildiet uz jautājumu, kurš interesē daudzus ceļotājus. Pieņemsim, viņi ir bijuši Āfrikā, sapirkuši maskas, izrotājuši mājas interjeru. Bet zinoši cilvēki tagad viņus biedē: jūsu afrikāņu maskās burvji ielikuši savu ļauno spēku, un tas tagad kaitēs visiem mājas iemītniekiem…

-- Маska – tā vienkārši ir ticības lokalizēšana. Pirmkārt, kamēr tā karājas pie sienas, tā ir nekaitīga. Maska atdzīvojas tikai tad, kad to uzvelk cilvēks. Nu bet, otrkārt, maska, kā to saprot afrikānis, tā ir ne tikai galvā uzmaukta koka skulptūra, tas vēl ir tai piemērots kostīms no salmiem, auduma, vai koka mizas. Tikai viss kopā veido masku. Lūk, kad tādu uzvelc, uzskata afrikāņi, tad tevi sāk vadīt maskā dzīvojošais gars. Тu sāc runāt citā valodā, savādāk uzvesties. Bet tad maskai jābūt izgatavotai, ievērojot daudzus rituālus un ceremonijas. Svešiniekiem tādas tiek reti. Bet maskas, kuras vienkārši izgrieztas ar nazi un tiek pārdotas tūristiem lidostā, – pēc afrikāņu priekšstatiem neraida nekādu vēstījumu.
Lūk, es atvedu no dogoniem noburtu masku, tā man stāvēs muzejā. Dogoni apgalvo, ka baltie cilvēki to nedrīkst uzvilkt – nomirs. Visi šie tabu ieviesti, lai maksimāli aizsargātu kultūru pret svešinieku piekļūšanu tai. Kad cilvēks uzvelk masku, viņš pārstāj būt cilvēks, un pat nespēj sarunāties parastajā valodā. Ar dogonu priesteriem nevar sarunāties pa tiešo – tikai ar starpniekiem, priesterim nedrīkst pieskarties, viņa mājā nedrīkst ieiet, jo uz šo māju pa naktīm nāk svētais pitons, lai nolaizītu viņa ķermeni.

-- Kas tā izrīkojies ar dogoniem?

-- Bija tāds franču etnogrāfs Marsels Griols, viņš ilgus gadus klaiņoja pa Rietumāfriku un palūdza dogonus, lai viņam atklāj slepenās zinības. Dedzīgi lūdza. Nezin kāpēc dogoni viņu nenogalināja, bet piešķīra aklu večuku un tulku. Un tad afrikāņu vectēvs klāja vaļā – gan par dogonu kosmogonisko teoriju, gan par trejādo zvaigzni Sīriusu, par dievu-radītāju Nommo un viņa paklīdušo dēlu Bālo Lapsu. Griols sarakstīja grāmatu «Ūdens dievs» un kļuva slavens. Bet pie dogoniem sāka plūst tūristu pūļi. Tas notika vēl pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, taču joprojām paliek atklāts jautājums: vectēvs tiešām atklāja slepenās zinības vai vienkārši jauca galvu. Un tulkotājs – vai viņš iztulko visu? Jo dogoni, tāpat kā visas citas ciltis, kuras palikušas uzticīgas tradicionālajiem kultiem, savas zināšanas, rituālus, paražas ļoti sargā. No viņiem tā vienkārši informāciju nepaņemsi – pierunās pilnu galvu, bet nepateiks neko.
Nodarbojoties ar Āfrikas tēmu profesionāli, teikšu jums tā: tas, ko mēs zinām par Āfriku, patiesībā daudzējādā ziņā ir radies vai nu mūsu Eiropas kultūras un audzināšanas izkropļotās uztveres vai arī apzināta apmāna no afrikāņu puses rezultātā. Daudz kas no tā, kas sarakstīts par tradicionālajām kultūrām – tā nav nekāda patiesība. Tā ir projekcija, tas, kā mēs nolasām svešus jēdzienus, kuriem mūsu kultūrā nav analogu. Bet kas tur ir patiesībā, mēs vai nu nezinām, vai arī pagaidām vienkārši nespējam saprast…    

Яндекс.Метрика